Kāpēc korzete atgriežas modē?
Tas, ka 19. gadsimta apģērba gabals joprojām atrodams mūsdienu garderobēs, liecina, ka korzetes tēls mūsu sabiedrībā joprojām ir aktuāls, lai gan tās nozīme ir mainījusies, kļūstot jutekliskāka un romantiskāka, ko sievietes ļoti novērtē, piešķirot tam retro noskaņu.
1930. gados mode atkal pievērsa uzmanību viduklim, pateicoties izsmalcinātiem piegriezumiem vai drosmīgām krāsu kombinācijām. Visas desmitgades garumā bija vērojama tendence uz trīsdimensionālāku siluetu. Tas izpaudās kā uzsvars uz vidukli, bet vēlāk arī uz pleciem. Kas gan varētu būt piemērotāks par korzeti, lai izceltu no jauna atklātās sievietes formas? Turklāt 1930. gadu beigās elastīgās korzetes un vakarkleitu korsāžas iekļāvās viktoriānisma atdzimšanā, ko popularizēja tādas filmas kā “Vējiem līdzi” un “Mazās sievietes”. Viduklis bija tievs, pleci plati, un kopējā forma vēstīja par 1947. gada “New Look” smilšu pulksteņa siluetu.
Sākot ar 1940. gadu beigām, dizaineri centās panākt tādu pašu pieguļošu siluetu, kādu iepriekš ieguva ar korzeti, izmantojot atjautīgus piegriezumus, polsterējumu un ielaidumus. Spilgtākais piemērs ir Dior radītais ikoniskais “Bar” kostīms. It kā vēlreiz apliecinot savu lomu šajā fenomenā, korzete atgriezās, šoreiz pārveidota par “biustjē” un izmantota vairumā 1940. gadu beigu un 1950. gadu sākuma vakarkleitu.
1950. gadu vidū bija vērojams pieprasījums pēc ģeometriskākas un arhitektoniskākas modes. Meklējot jaunas formas, dizaineri pētīja apģērbus kā apjomus un eksperimentēja ar vidukli, to paaugstinot, pazeminot vai pilnībā noslēpjot.
1970. gadu vidū Vivjena Vestvuda kļuva par pirmo 20. gadsimta dizaineri, kas izmantoja korzeti tās oriģinālajā formā, kopš Puare to bija noraidījis. Viņas pieeja, kas bija gan mākslinieciska, gan teatrāla, radīja jaunu un izteiksmīgu tendenci mūsdienu modē. Vēsturisko apģērbu izmantošana apvienojumā ar unikālu laika gara uztveri ir viņas daiļrades pamatā. Viņas 18. gadsimta korzetes sniedza sievietēm mirdzuma un spēka sajūtu, kādu tās nebija izjutušas jau sen.
1980. gados citi dizaineri sekoja viņas piemēram, taču šoreiz izmantojot 19. gadsimta viktoriānisma korzeti. Žana Pola Gotjē un Tjerī Miglera rokās korzete kļuva par 20. gadsimta beigu kiber-sievietes bruņām, kas izkāpusi no zinātniskās fantastikas filmas.
Kopš tā laika korzete kalpoja par pamatu dizaineriem, lai radītu spēcīgus modeļus. Korzetes īpašības tika stilizētas vai pārspīlētas, vai arī izzuda, un tika saglabāta tikai forma, kas pārveidota par lietas plastmasas bruņām. Rezultāti bija satriecoši. Korzete kļuva par “mākslas objektu” jaunā izpratnē – protams, mākslinieciskā, bet arī sociālā, gandrīz kā paziņojums. Vairs nebūdama sieviešu apspiešanas simbols, korzete kļuva par seksuālās emancipācijas simbolu. Gotjē korzetes kļuva ikoniskas, kad Madonna tās valkāja savas 1990. gada pasaules tūres laikā. Kopš tā laika korzete ir Gotjē fetišs, un viņa smaržas tiek pārdotas korzetes formas pudelītēs.
Korzešu klātbūtne uz mēles nav nejauša. Vestvudas korzetes bija panku seksualitātes izpausme uz mēles. Gotjē un Miglera korzetes, kas atgādināja bruņas, iemiesoja varas modi un jauno profesionāļu (yuppie) kultūras ķermeņa kultu. Un tur, uz mēles, īstā korzete atradās līdzās “spoku” korzetei, kas bija redzama 1980. gadu trīsstūrveida formā: tievs viduklis un plati pleci.
