Pateicoties vēsturiskās drāmas “Bridgertoni” popularitātei un korzešu atgriešanās tendencei daudzās modes kolekcijās, es mēģinu no jauna aplūkot stāstus un mītus, kas parasti apvij šo apģērba gabalu. Es īpaši domāju par Kīras Naitlijas tēlu filmā “Karību jūras pirāti”, kura noģībst pirms straujas iekrišanas okeānā, vai Vivjenas Lī tēlu, kura pieprasa tikt savilkta ciešāk pirms grila ballītes “Divpadsmit ozolos” filmā “Vējiem līdzi”.
Lai gan man nav nodoma pasniegt korzeti kā lielu atbrīvotāju, jo tā bija viena no daudzajām sociālajām gaidām, kas gūlās uz pagātnes laikmetu sieviešu pleciem, man ir dažas (daiļrunīgas) piezīmes par aplamiem uzskatiem, kas cirkulē saistībā ar šo apģērba gabalu. Pašreizējais korzetes atspoguļojums medijos to padara par spīdzināšanas instrumentu, ko sievietēm uzspiedis patriarhāts, lai uzturētu tās tievas un relatīvi nekustīgas.
Lai paskatītos uz to no malas:
Jā, tāpat kā augstpapēžu kurpes pirms tam, vīrieši 19. gadsimtā bieži valkāja korzetes.
Tolaika modes standarti viņiem bija tikpat stingri kā vidusmēra sievietēm, un pieguļoši mēteļi un bikses, kas tolaik tika uzskatīti par šikiem, mudināja vīriešus izmantot tādu pašu apakšveļu, lai iegūtu tievu vidukli. Šī tendence plaši izplatījās visa XIX gadsimta garumā; uzņēmumi pat gāja tik tālu, ka izstrādāja un piedāvāja vīriešiem korzetes ikdienas lietošanai.
Korzetes izcelsme
Reģentības laikmetā sievietes bieži valkāja “stays”. “Stays” dažkārt dēvē par korzetēm, taču pastāv vairākas būtiskas atšķirības. “Stays” bieži tika izgatavotas no kokvilnas, lina, zīda vai satīna, un tām bija ļoti maz polsterējuma. Tām bija lences, un atbalstu nodrošināja modelī iestrādātie pastiprinājumi, kā arī garš un stingrs priekšējais ieliktnis (bieži izgatavots no koka vai kaula un atgādināja lineālu), kas tika ievietots priekšpusē. Šiem apģērbiem bieži bija augstāka jostasvieta, lai pielāgotos tolaik ļoti populārajam impērijas stilam. Apģērba galvenais mērķis bija atbalstīt krūtis, vienlaikus saplacinot vēderu un gurnus, līdzīgi kā koriģējošā veļa, kas kļuva populāra 1920. gados (un palika tāda vēl ilgi pēc tam).
Vidējā viktoriāņu laikmeta korzete, tā, kurai ir priekšējā aizdare un kuru mēs daudzi pazīstam, pirmo reizi tika patentēta 1848. gadā, un to izdarīja vīrietis vārdā Džozefs Kūpers. Tās revolucionārais dizains ietvēra priekšējo aizdari ar busku, kas ļāva uzvilkt un novilkt korzeti, neatraisot to mugurpusē. Tas bija ārkārtīgi svarīgi cilvēkiem, kuriem nebija neviena, kas palīdzētu katru dienu uzvilkt un novilkt šos apģērbus.
Jo cilvēki patiešām valkāja korzetes katru dienu. Lai gan nevajadzētu cildināt tā laika sieviešu skaistuma standartus, ir svarīgi atcerēties, ka cilvēki dzīvoja savu dzīvi šajos apģērbos. Tāpēc viņiem bija jāspēj pārvietoties, celt priekšmetus, noliekties noteiktā leņķī un rūpēties par bērniem. Tās valkāja ne tikai augstākās sabiedrības dāmas: to sagaidīja arī no vidusmēra strādājošās sievietes. Tajā laikā tas bija pamata apģērbs, gluži tāpat kā mūsdienās krūšturis bieži tiek uzskatīts par pamata apģērbu.
Lasiet arī: Bridgerton korzetes hronikas
Korzete – starpposma apģērbs
Atšķirībā no krūštura, tomēr vienmēr bija kaut kas tāds, ko valkāja starp korzeti un ķermeni. Viens no maniem lielākajiem kairinājumiem vēsturiskajās filmās ir brīdis, kad kāds novelk savu korzeti un kamera kavējas pie nospiedumiem, ko kauliņi atstāj uz ādas. Protams, ka tie atstās šādus nospiedumus: kostīmu māksliniece viņiem nav iedevusi kreklu, ko valkāt apakšā. Vidusmēra Viktorijas laikmeta sieviete nekad nebūtu uzvilkusi korzeti bez nekā apakšā, neatkarīgi no tā, vai tas būtu krekls, apakšveļa vai abu sajaukums (dažiem ķermeņa krekliem bija augšdaļa kā kamzolim un apakšdaļa kā blūzei, līdzīgi kā mūsdienu apakšveļai). Šie apģērbi parasti tika izgatavoti no vieglākiem audumiem, tāpat kā korzetes, taču tiem bija ielaidumi, lai nodrošinātu stingrāku struktūru.
Tāpat kā mūsdienu sporta krūšturi ir izstrādāti, lai nodrošinātu atbalstu un kustību brīvību treniņu laikā, Viktorijas laikmeta sievietēm bija atšķirīga tipa korzete sportam. Vai jūs varētu pārvarēt šķērsli, valkājot šādu korzeti? Šaubos. Es pati nevaru pārlekt šķērslim, kad nevalkāju šādu krūšturi. Taču Viktorijas laikmeta sievietes nebija neaktīvas tikai tāpēc, ka bija cieši satvertas. Viņas nodarbojās ar loka šaušanu, riteņbraukšanu un tenisu, valkājot korzeti un svārkus. Šīs sporta korzetes bija modificētas un «vēdināmas», ar atstarpi starp kauliņiem un kokvilnu, lai nodrošinātu lielāku kustību brīvību.
Viktorijas laikmetā bija vērojams ne tikai korzetes uzplaukums, bet arī krinolīna izgudrošana 1840. gadu beigās. Šis vieglais atsperu stīpu ietvars, kas izgatavots no metāla atsperēm, piešķīra sievietēm tolaik tik iekāroto zvana formas siluetu. Tā vietā, lai ap vidukli sakrātu līdz pat 14 kilogramiem apakšveļas, Viktorijas laikmeta sievietes stiprināja krinolīnu ar stīpām, kas nodrošināja lielāku kustību brīvību. Šie zvana formas silueti, kā arī polsterējums ap gurniem un pleciem, radīja arī ilūziju par daudz mazāku vidukli – tēlu, ko bieži piedēvē ļoti cieši savilktām korzetēm. Krinolīns izgāja no modes 1870. gados, taču tā dizains attīstījās, 1880. un 1890. gados parādoties vienkāršiem un dubultiem polsterējumiem pēcpuses daļā.
Kas ir pārmērīgi ciešs šņorējums?
Pārmērīgi ciešs šņorējums: daudzu priekšstatu par korzetēm pamatā.
Sieviešu tiesību kustības atbalstītāji korzetes atmešanā saskatīja brīvības simbolu. Viņi uzskatīja, ka, atsakoties ne tikai no korzetes, bet arī no apakšsvārkiem un krinolīniem, un izvēloties vieglāku apakšveļu, sievietes iegūtu lielāku kustību brīvību. Tieši no šīs reformu kustības radās „bloomers” bikses, kas nosauktas to aizstāves, sieviešu tiesību aktīvistes Amēlijas Blūmeras vārdā. Tās ir platas bikses ar atsevišķām starām. Lai gan tās neko neatklāja, ideja par to, ka sievietes valkā bikses, palika ļoti pretrunīga. Šo stilu nosodīja gan vīrieši, gan sievietes, un tas ātri vien izgāja no modes.
No otras puses, ļoti ciešs korzetes šņorējums var tikt uzskatīts par drosmīgu nepakļaušanās aktu pret patriarhātu. Viktorijas laikmeta pēdējos gados mācītāji nosodīja ciešo šņorējumu kā veltīguma un morālas nepiedienības simbolu. Laikraksti un žurnālisti izmantoja šo tendenci, rakstot satīriskus rakstus un publicējot karikatūras par šo tēmu, nosodot sievietes, kuras cieši savilka savas korzetes.
Korzetes noriets
Korzetes palika par iecienītu veļas pamatelementu 1900. gadu sākumā, lielāko daļu edvarda laikmeta. Patentu, ko mēs pazīstam kā mūsdienu krūšturi jeb «brassière», kā to tolaik dēvēja, 1914. gada 3. novembrī reģistrēja Mērija Felpsa Džeikoba. Šai attīstībai veicināja vairāki faktori.
Pirmkārt, modes tendences ir attīstījušās, iekļaujot zemākus dekoltē, elegantākus siluetus (ardievas, krinolīni) un plūstošus materiālus. Tas padarīja korzetes apjomīgo struktūru nepiemērotu zem noteiktiem tērpiem.
Vēl viens faktors, kas veicināja korzetes norietu, bija Pirmais pasaules karš. 20. gadsimta sākumā tērauds bija aizstājis vaļu kaulus kā karkass lielākajā daļā korzešu; ievērojams daudzums bija nepieciešams arī pašai korzetes struktūrai. 1917. gadā Amerikas Kara rūpniecības padome aicināja sievietes pārtraukt korzešu iegādi, jo tērauds bija būtisks kara centieniem. Sievietes centās atbalstīt militāros centienus, un krūšturi kļuva arvien modernāki. Tiek uzskatīts, ka 28 000 tonnu tērauda tika novirzītas no korzetēm kara vajadzībām, kas bija pietiekami, lai uzbūvētu divus karakuģus.
Visbeidzot, viena no pēdējām lietām, kas izraisīja korzetes iziešanu no modes, bija 1920. gadu modes ienākšana. Kamēr iepriekšējā laikmeta tendences bija vērstas uz sievietes ķermeņa noteiktu daļu izcelšanu, 1920. gadu mode lika uzsvaru uz androgīniju un tādējādi bieži vien deva priekšroku smalkam un taisnam siluetam. Tas novērsa nepieciešamību pēc S-veida vai smilšu pulksteņa silueta: pietika ar taisnstūrveida siluetu. Liela daļa koriģējošās veļas, kas atgādināja korzeti vai jostu un ko var redzēt 1920. gadu reklāmās, bija paredzēta, lai saplacinātu līnijas vai samazinātu vēdera vai gurnu apjomu.
Šis elegances trūkums, kas atbilstu klientes vajadzībām, galu galā noveda pie korzetes pamešanas un koriģējošās veļas parādīšanās. Mūsdienās mums joprojām ir šo apģērbu modificētas versijas, kas izceļ līnijas. Tomēr vispārējais mērķis paliek nemainīgs: izcelt noteiktas ķermeņa daļas vai novērst uzmanību no citām.
