Korzete 18. gadsimtā
Visizplatītākais korzetes veids 18. gadsimtā bija apgrieztā konusa formā, kura mērķis bija radīt kontrastu starp līnijām virs vidukļa un apjomīgajiem, smagajiem svārkiem apakšā.
Pleci tika nolaisti un atvirzīti atpakaļ, vienlaikus nedaudz sašaurinot vidukli, lai izveidotu «V» formas ķermeņa augšdaļu, pār kuru tika vilkts virsējais apģērbs.
Ap 1796. gadu korzetes kļuva mazāk ierobežojošas, ieviešot impērijas stilu ar augstu jostasvietu, kas izcēla dabisko vidukli. Lielākā daļa sieviešu šajā laikā joprojām nēsāja kāda veida korzeti, taču bieži vien tās bija īsas korzetes (tās, kas nesniedzās tālu zem krūtīm). Turpretim korzetes, kas bija paredzētas ievērojama spiediena izdarīšanai uz ķermeni (kā Viktorijas laikmetā), bija «garas» (sniedzās līdz dabiskajam viduklim un tālāk), tām bija šņorējums mugurpusē, un tās bija pastiprinātas ar kauliņiem.
Korzete 19. gadsimtā
19. gadsimtā korzete galvenokārt kļūst par krūšu atbalsta līdzekli, viduklim tiekot savilktam tieši zem krūšu līnijas. Korzete joprojām veido ķermeņa augšdaļu, taču tā vairs nav tās galvenā funkcija. 1830. gados viduklis atgriežas savā dabiskajā pozīcijā, un korzete uzņemas dubultu funkciju: atbalstīt krūtis un veidot vidukli.
Korzetes forma tagad ir attīstījusies līdz smilšu pulksteņa siluetam, kas joprojām ir pieprasīts mūsdienu korzetēs un Viktorijas laikmeta modē. 1839. gadā francūzis Žans Verlijs patentēja sieviešu korzetes, kas izgatavotas ar stellēm. Šis korzetes veids bija populārs līdz 1890. gadam, kad tā popularitāte vēl vairāk pieauga.
Korzete 20. gadsimtā
